Mums Eiropā ir demogrāfiskas problēmas, un mēs meklējam vairāk labotāju — gan balto apkakleņus, piemēram, ārstus, IT inženierus vai skolotājus, gan arī tādus zilos apkakmeņus kā santehniķi, būvstrādnieki vai elektriķi. Tajā pašā laikā cilvēki ārpus Eiropas, lai mainītu savu dzīvi un izveidotu jaunu nodaļu Eiropā sociālekonomisko problēmu dēļ. Izveidosim programmu, kurā cilvēki var parakstīties, lai dotos uz Eiropu, apgūtu vietējo valodu un profesiju, kas vajadzīga konkrētā reģionā. Pateiksim, ka palestīniešu sieviete no Libānas nometnes meklē labāku nākotni, un viņa ir gatava pārcelties uz Zviedriju, apgūt zviedru valodu un iegūt izglītību, lai kļūtu par medmāsu. ES dalībvalstij varētu būt kontrolēts šādu kandidātu saraksts un ļaut šādiem kandidātiem iebraukt valstī kontrolētos apstākļos, lai apgūtu valodu, apgūtu konkrēto vajadzīgo profesiju un aizpildītu nepilnības valstī. Tā var novērst nekontrolētas migrācijas viļņus cilvēkiem, kuri meklē labāku nākotni, jo tagad viņiem varētu būt likumīga iespēja to darīt humānā veidā. Mums jau ir tā dēvētā “ES zilā kartīte”, ko varētu paplašināt!

ReRoot projekts ir neliela organizācija, kas tikai tiek izveidota, lai atbalstītu neparedzētas kopienas, kas studējušas nometnēs ar permakultūras izglītību, resursiem reģeneratīvai lauksaimniecībai un dabā balstītu terapiju. Tā atbalsta viņu īstermiņa fiziskās vajadzības, kā arī ilgtermiņa integrāciju, garīgo un fizisko labklājību. ES tikko sāku šo projektu, un man ir vajadzīgs atbalsts!

Ja runājam par drošu migrācijas ceļu izveidi, mēs galvenokārt koncentrējamies uz ekonomisko migrāciju un iespējām efektīvi uzņemt migrantus darba tirgū, izmantojot tādus mērījumus kā Eiropas zilā karte. Tomēr mums jāpatur prātā, ka daudzi cilvēki dodas prom individuālu vai kolektīvu drošības apsvērumu dēļ. Mēs varētu ieviest patvēruma procedūru, kurā tiktu pārbaudītas konflikta reģionu iedzīvotāju tiesības un vajadzības, pirms viņi sāk bēgt. Ja viņu patvēruma pieteikums tiek apmierināts vai viņi ir aizsargāti subsidiāri, Eiropas Savienība varētu organizēt sistemātiskus un drošus pārsūtīšanas pakalpojumus tiem, kam tā ir vajadzīga. Pretrunīgas situācijas pie ES robežām tiktu novērstas, nepārkāpjot cilvēktiesības vai nu tieši uzstādot nometnes, vai netieši uzticot Lībijas krasta apsardzei Vidusjūras reģionā piespiedu atvilkšanu.

“Funkcionāla integrācijas un imigrācijas sistēma ar sadales principu, kas dod labumu gan imigrantiem, gan ES pilsoņiem, vienlaikus ievērojot cilvēktiesības” To cilvēku imigrāciju, kuri ierodas Eiropā, cita starpā caur Itāliju, Spāniju un Grieķiju, var saglabāt tikai tad, ja: 1) cilvēkiem, kas imigrē uz Eiropu, ir iespējas uz taisnīgu integrāciju, un 2) resursi tiek piešķirti konkrētam skaitam un visām dalībvalstīm ar vienlīdzīgu un taisnīgu sadales sistēmu. Pirmkārt, integrācija un imigranti Eiropas Savienībā: Integrācija var darboties tikai tad, ja ir infrastruktūra; skaidrs plāns un precīzi piešķirtie resursi. Lai ikvienam imigrantam dotu vienlīdzīgas iespējas integrēties attiecīgajā sabiedrībā; lai “Erasmus” programmu piedāvājums būtu plašs un netiktu izslēgts, skaitļi ir jāierobežo katram kvartālam/puspus gadam vai gadam atkarībā no tā, kādus statistikas datus sniedz: cik ilgi personai ir jāintegrējas attiecīgajā dalībvalstī? Otrkārt, ir jābūt ES mēroga sadales koeficientam. Pamatojums ir vienkāršs: Savienībā jābūt lielākai solidaritātei un sloga sadales elementam. Komisijai kopā ar Padomi būtu jāievieš taisnīgs sadales koeficients, kurā cita starpā ņem vērā ekonomiskās spējas, iedzīvotāju skaitu un absorbcijas spēju. Tas novērstu pārmērīgu slogu dažām dalībvalstīm (piemēram, Zviedrijai un Vācijai) un, cerams, samazinātu pieaugošo nepieņemšanu turpmāku migrantu uzņemšanai. Aicinu Jūs rīt piedalīties seminārā par šo jautājumu un no jauna veidot ES politiku šajā jomā. Spersim lielu soli uz priekšu un mudināsim cits citu, un es nevēlos dzirdēt jūsu atsauksmes!

Ir ļoti svarīgi veicināt, ieguldīt un rīkoties attiecībā uz jauniem starptautiskiem, bijušajiem patvēruma meklētājiem un cilvēkiem ar migrācijas vēsturi, kuri Eiropā dzīvo ar hroniskām slimībām. Lai to panāktu, mums būtu jāīsteno politika, kas atbalsta veselības aprūpi un sociālo nodrošinājumu jauniešiem ar migrācijas vēsturi un starptautisku izcelsmi, kuri Eiropā dzīvo ar hroniskām slimībām.

Drošība pie ES robežām, protams, ir ļoti svarīga. Jo īpaši Vidusjūras dienvidu reģionā situācija pie robežām ir nepieņemami nestabila.

Tomēr migranti un patvēruma meklētāji nav ES ienaidnieki. Viņi vienkārši ir izmisīgi cilvēki, kas cenšas panākt labāku dzīvi. Tā vietā ir jādara vairāk, lai cīnītos pret mafijas kontrabandas panākumiem ES dienvidu kaimiņvalstīs.

To var panākt, stiprinot diplomātisko un militāro klātbūtni šajās jomās, taču tas notiks tikai līdz šim. Daudz labāk būtu stimulēt migrantu ieceļošanu ES, izmantojot regulārus kanālus. ES būtu jāatvieglo migrantu piekļuve dalībvalstīm, izmantojot citus līdzekļus, nevis kontrabandu.

Patvēruma process pašlaik ir garš un nepārredzams. Tas būtu jāpaātrina un jāpadara pārredzamāks. Piekļuvi likumīgai migrācijai varētu uzlabot, izcelsmes valstīs izveidojot vairāk migrācijas centru, kas ļautu sākt migrācijas ceļus bez bīstamiem neatbilstīgiem ceļojumiem.

Migrantiem vajadzētu būt iespējai pieprasīt vīzas, lai iegūtu tiesības strādāt, iegūt mājokli un darba līgumus no savas izcelsmes valstīm un pēc tam droši pārvietoties uz ES. Likumīgas migrācijas piedāvāšana ir atbilde uz sirds laušanas attēliem no Vidusjūras.

Attiecībā uz tiem, kas jau atrodas uzņēmējās valstīs, būtu jāoptimizē nosacījumi, kamēr tiek gaidīts patvēruma statusa apstiprinājums. Patvēruma process būtu arī jāpadara pieejamāks, mazāk birokrātisks un mazāk iebiedējošs. Jebkāda diskriminācija šajos procesos būtu jānovērš.

Masveida migrācija rada haosu: Eiropa nevar pieņemt nevienu. ES un tās dalībvalstīm ir savas problēmas, un tām tās būtu jānovērš, pirms tiek mēģināts mazināt ārvalstu katastrofu sekas.

NVO, kas veic humānās palīdzības operācijas Vidusjūras reģionā, apdraud centienus samazināt imigrāciju. Izglābjot jūrā pamestos kontrabandas migrantus, viņu darbības ir pretrunā ES robežu politikai un palīdz kontrabandai mafijas turpināt nelikumīgās darbības. Tādējādi viņi paši darbojas kā kontrabandisti.

ES tas būtu jāatzīst un pret viņiem jāizturas bargāk. Lai raidītu skaidru signālu, viņu laivas būtu jākonfiscē vai jāiznīcina.

Krīze, ar ko Grieķija ir saskārusies pēdējo desmit gadu laikā, vēl nav beigusies. Valstij, kas ir viens no Eiropas vēstures pīlāriem, ir vajadzīga pēc iespējas lielāka ES palīdzība, lai pārvarētu savas finansiālās grūtības. Grieķijai ir vajadzīgas radikālas sociālās politikas un labklājības reformas, kā arī finansiāls atbalsts migrācijas krīzes pārvaldībai.

Dot Grieķijai iespēju nozīmē dot iespēju Eiropas nākotnei.

Klimata pārmaiņu galvenās sekas jau ir redzamas, un nākotnē tās, visticamāk, pasliktināsies, izraisot neizmērojamas ciešanas un miljoniem klimata bēgļu. Lai gan ES būtu jāuzņemas atbildība un jāpiešķir resursi, lai palīdzētu mazāk attīstītām valstīm uzlabot to infrastruktūru un palīdzēt pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, ir svarīgi saglabāt līdzsvaru: ES ir jāraugās, lai tiktu ņemta vērā tās struktūra un drošība, jo viena pati nav iespējams strukturāli risināt miljoniem cilvēku pieplūduma problēmu.

Būtu jāpieliek lielākas pūles, lai migrantu bērnus integrētu sabiedrībā. Migrantu bērniem tagad ir jāapgūst jauna valoda, vienlaikus ievērojot parasto mācību programmu. Tas ir neefektīvi.

Būtu jāievieš intensīvi valodu kursi, lai migrantu bērni apgūtu savas jaunās dzīvesvietas valodu, pirms viņi sāk mācības parastajās mācību programmās.

Eiropieši jau kādu laiku ir uzskatījuši migrantus par draudiem. Tas ir nepareizi: tā vietā tās piedāvā iespējas. Eiropas iedzīvotāji nekļūst jaunāki, un tikai pieaugs rūpniecības vajadzība pēc papildu darbaspēka. Tāpat arī lauku apvidi, kuros iedzīvotāju skaits ir nepietiekams, var tikt atjaunoti. Gados jauni migranti būtu jāuzņem, jāizglīto un jāsagatavo, lai aizpildītu Eiropas darbaspēka iespējas, vairāk migrantu piešķirot valstīm, kurās ir salīdzinoši vecāki iedzīvotāji un līdz ar to lielāka vajadzība.

Tas būtu jādara tā, lai apliecinātu cieņu migrantiem, kas ierodas Eiropā. Uzplaukums ES un migrantu uzplaukums nav jātur opozīcijai. Jo ātrāk tas tiks pieņemts, jo labāk: pēc iespējas drīzāk ir jāatrod saskaņots modelis migrantu integrācijai ekonomikā, lai ES varētu pienācīgi reaģēt uz iespējamu klimata izraisītu migrāciju.

Kopīga robežkontrole ir ārkārtīgi sarežģīta. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka ES kopīgajai robežu aģentūrai Frontex ir ievērojamas iespējas veikt uzlabojumus. Ir ierosinātas vairākas idejas, kā uzlabot tās pieeju robežu pārvaldībai:

• Visās Frontex darbībās būtu jāpiedalās novērotājam no ES Pamattiesību aģentūras (FRA), lai nodrošinātu migrantu tiesību aizsardzību.
• Turklāt FRA būtu jāveic Frontex humānās palīdzības kvalitātes novērtējumi, kas jāiekļauj galvenajos tematiskajos ziņojumos.
• Frontex būtu jāpiemēro tādas pašas pārredzamības prasības kā uz citām ES aģentūrām.
• Eiropas Parlamentam un Eiropadomei būtu jāpiešķir lielāka loma lēmumu pieņemšanā Frontex operācijās.

Dublinas sistēmai ir būtiska nozīme ES migrācijas politikā. Tomēr tai ir vairāki trūkumi:

• Patvēruma meklētājiem pēc iespējas būtu jādod iespēja izvēlēties valsti, uz kuru viņi ir norīkoti.
• Ja patvēruma meklētāju aizsardzības pieteikumi nav atrisināti viņu lietas izskatīšanas termiņā, viņus nevajadzētu izraidīt no ES: tie būtu jāaizsargā līdz to statusa noteikšanai.
• Patvēruma meklētāju sadalījums ES būtu jānosaka, izmantojot kvotu, kuras pamatā ir vairāki kritēriji (tostarp IKP un bezdarba līmenis). Tam būtu jāietver metode, ar ko nodrošina, ka dalībvalstis ievēro noteikumus, ļaujot panākt lielāku saskaņotību.
• Patvēruma pieteikumi būtu jāpadara pieejamāki izcelsmes valstīs un tranzītvalstīs.

Šengenas zonā ES dalībvalstu pilsoņi var brīvi pārvietoties. Tomēr dažiem mobilitātes aspektiem Eiropas Savienībā joprojām ir vajadzīgs daudz laika un centienu no iedzīvotājiem, tādējādi kavējot pārvietošanās ērtumu.

Lai brīvu pārvietošanos padarītu pieejamāku, ES varētu censties: novērst slogu, kas saistīts ar formalitāšu kārtošanu, šķērsojot robežas; atvieglot sociālā nodrošinājuma numuru iegūšanu valstīs, kas nav izcelsmes valstis; atvieglot autovadītāja apliecības iegūšanu vai importēt īpašumā esošu automašīnu; un reģistrēties jaunās valstīs. Valstis varētu arī apsvērt iespēju sniegt norādījumus par imigrāciju angļu valodā, kā arī valsts dzimtajā valodā. Turklāt brīva pārvietošanās kļūtu pieejamāka ES pilsoņiem kā ilgtermiņa risinājums, ja pēc apmešanās uz dzīvi būtu vieglāk iegūt citu valstu pilsonību.

Ieguldīt sabiedriskajā transportā, lai jaunieši varētu vieglāk un lētāk ceļot Eiropu un labāk iepazīt jauniešus no citām Eiropas valstīm.

Lai gan tādas programmas kā “Erasmus+” palīdz mums savstarpēji sazināties, mums jākoncentrējas uz kaut ko, kas ir daudz svarīgāks, proti, spējai ceļot ērtā un cenas ziņā pieejamā veidā visā Eiropā. 

Pirmkārt, mums ir vajadzīga labāka infrastruktūra. Jaunieši uzsver, ka vēlas vairāk starptautisku vilcienu. Otrkārt, ceļošanai ar šiem vilcieniem vajadzētu būt iespējamai ar atlaidi studentiem un citiem jauniešiem, lai garantētu, ka Eiropas un Eiropas ceļojumi ir pieejami visiem. Lai atvieglotu starptautisko ceļošanu caur Eiropu, ir svarīgi sniegt labāku informāciju, lai varētu pieteikties darbam ārvalstīs, un paskaidrot, kādi dokumenti ir vajadzīgi. 

Pēdējais piemērs arī parāda, ka jaunieši vēlas ne tikai ceļot pa Eiropu brīvā laika pavadīšanas nolūkā. Ir arī skaidra vēlme, lai Eiropa veicinātu darbaspēka migrāciju Eiropas iekšienē.

Eiropas Robežu un krasta apsardze (Frontex) būtu jāuzrauga, lai nodrošinātu, ka aģentūras darbībās tiek ievēroti pamattiesību principi. Piemēram, Frontex adresētās sūdzības būtu jāizskata ārējai iestādei, nevis pašai Frontex.

Integrācija jaunā valstī, veidojot jaunu birokrātiju jaunā valodā, ir ārkārtīgi sarežģīta. Migrantiem ir vajadzīga liela palīdzība, lai atrastu pareizo ceļu. Lai palīdzētu, ES varētu atbalstīt tādas lietotnes izveidi, kas satur visaptverošus padomus un atbildes uz galvenajiem jautājumiem par integrāciju katrā dalībvalstī. Lietotne pievērsīsies šādiem jautājumiem:

• Migrantu tiesības un pienākumi
• Darba iespēju pieejamība.
• Informācija par izglītības iespējām.
• Informācija par vietējām kopienām.
• Konsultācijas par galvenajiem praktiskajiem aspektiem, tostarp īri, reģistrāciju, apdrošināšanu u. c.

To varētu papildināt ar sarunbotu ar zināšanām par valsts vai vietējiem tiesību aktiem un sistēmām.

Tika atzinīgi vērtēti tenisa zvaigznes Emma Raducanu nesenie panākumi; tomēr tas nebūtu bijis iespējams bez migrācijas. Migrācija sniedz milzīgus iespējamos ieguvumus gan migrantiem, gan uzņēmējkopienām un valstīm, taču tā ir arī strīdīgs temats un bieži vien viltus ziņu mērķis.

ES būtu jāvēršas pret dezinformācijas, populisma un aizspriedumu sekām, īstenojot komunikācijas kampaņu, lai iedzīvotāji apzinātos veselīgas migrācijas sistēmas priekšrocības. Tas palīdzētu mazināt spriedzi kopienās un veicinātu konstruktīvākas debates un migrācijas lomu.

Trešo valstu studenti, kas absolvē Eiropas universitātēs, saskaras ar nepieciešamību pēc darba atļaujām un atbalsta trūkumu. Tas ir liels žēlums: ārvalstu absolventi no Eiropas universitātēm var daudz ko piedāvāt uzņēmējām sabiedrībām. Lai palīdzētu augstskolu absolventiem, kas vēlas palikt valstīs, kurās viņi ieradušies, un uzņēmējām valstīm gūt labumu no tā, ko studenti var nodrošināt, būtu jāvienkāršo uzturēšanās process Eiropā.

Būtu jāmēģina ieviest ES mēroga procedūru darba atļauju saņemšanai; ja tas ir pārāk radikāli, dalībvalstis būtu jāmudina vismaz saskaņot savas prasības. Trešo valstu absolventiem būtu jāpiedāvā atbalsts darba atļauju meklēšanā.

Daudzi migranti, kas ierodas Eiropā, ir saņēmuši ierobežotu izglītību. To mācīšanai ir vajadzīgi lieli resursi un daudz laika. Tas ir izaicinājums cerībām uz darbinieku trūkumu novēršanu Eiropas darbaspēkā, kam bieži vien ir salīdzinoši tehniskas prasības. Tādēļ legālā imigrācija būtu jāattiecina tikai uz tiem migrantiem, kuri piedāvā Eiropai nepieciešamās prasmes un kuri jau ir ieguvuši augstu izglītības līmeni.

ES būtu jāturpina attīstīt zilās kartes iniciatīvu, izmantojot to, lai piesaistītu spilgtus prātus vajadzīgajām ekonomikas jomām ārpus Eiropas. Tas ļauj ES saglabāt atvērtas robežas un uzturēt likumīgu migrāciju. Vajadzības gadījumā vīzu skaitu gadā varētu ierobežot.

Nelegālā imigrācija pāri Vidusjūras reģionam rada ievērojamas problēmas robežkontroles aģentūrām, tostarp Frontex — ES robežu un krasta apsardzes aģentūrai. To atzīstot, varētu būt lietderīgi paplašināt Frontex personālu. Satelītattēlveidošana Vidusjūras reģionā var arī palīdzēt: satelīti, kas apvienoti ar sarežģītu mākslīgā intelekta attēlu analīzi, varētu ļaut nosūtīt reāllaika brīdinājumus Frontex laivām, palīdzot tiem atrast migrantu kuģus un droši atgriezt tos izcelsmes vietās.

Tas samazinātu nelegālo imigrāciju, atturētu migrantus no bīstama ceļojuma pa Vidusjūru un mazinātu kontrabandistu uzticamību.

Pašlaik ES ir atkarīga no kaimiņrežīmiem Lībijā, Turcijā, Marokā un citur, lai palīdzētu samazināt migrantu plūsmas uz Eiropu.

Tas ir riskanti: Tas paver iespēju ES šantāžai no autoritāru režīmu puses un var novest pie pārkāpumiem pret migrantiem. Lai no tā izvairītos, ES būtu ievērojami jāstiprina savas spējas veidot kopēju ārpolitiku. Tai būtu jāgūst iespēja vēl vairāk projicēt savas intereses, vajadzības gadījumā izmantojot maigo varu, lai samazinātu migrācijas plūsmas izcelsmes vietā.

Jaunas ārējās krīzes prasa padziļināt kopējās politikas veidošanu un uzsvaru uz migrācijas cēloņu novēršanu, nevis pārmērīgu, uz drošību vērstu reakciju uz migrāciju, tiklīdz tā ir notikusi. 

Lai Eiropa varētu sekmīgi pārvaldīt imigrāciju, būtu jāievieš stingri minimālie nosacījumi, kas nosaka, cik lielā mērā katram migrantam vajadzētu būt integrētam. Migranti būtu jāinformē par šiem apstākļiem pēc ierašanās. Nosacījumos būtu jāiekļauj centieni uzlabot viņu valodu prasmes; atrast darbu; piedalīties brīvprātīgajās aktivitātēs; un tā tālāk. Tiem, kuri nevēlas pieņemt šos nosacījumus un rīkoties saskaņā ar tiem, un jo īpaši tiem, kas ir pastrādājuši noziegumus, nevajadzētu ļaut palikt Eiropā ilgtermiņā.

Protams, tas nozīmē, ka migrantiem ir iespējas integrēties un rīkoties, lai sasniegtu šos apstākļus. Tāpēc ES un dalībvalstīm būtu jāveic apjomīgi ieguldījumi, lai atbalstītu nesen ieceļojušos migrantus un ilgtermiņa integrētas uzturēšanās kandidātus.

Liels skaits migrantu, kas mēģina nokļūt Eiropā, tagad ir izmitināti nometnēs uz Eiropas robežām. Viena no šādām nometnēm ir Lipas nometne netālu no BihaÄИ Bosnijā un Hercegovinā, kur 1300 cilvēku pēc nometnes izdegšanas tika padarīti par bezpajumtniekiem. Nepietiekams ES atbalsts ir maz paveikts, lai uzlabotu ļoti sarežģītos apstākļus, jo īpaši tādēļ, ka trūkst pajumtes, ūdens un elektrības.

Neviens nekļūst par bēgli uz prieku. ES būtu jādara vairāk, lai palīdzētu migrantiem, kas iestrēguši pie tās robežām. Tai būtu aktīvi jāsadarbojas ar valstu valdībām un jāsniedz lielāks un mērķtiecīgāks atbalsts, lai uzlabotu nometnes un novērstu apstākļu pasliktināšanos. Sniedzot palīdzību, bēgļu tiesības arī turpmāk nedrīkst atstāt novārtā. 

Pieaugot migrācijai uz ES, attiecīgi pieauga šķelšanās nacionālisms. Tas daļēji atspoguļo sadursmi starp vērtībām, kas tiek turētas valstīs, kuras uzņem migrantus, un vērtībām, ko uzskata par tādām, kuras tur paši migranti. Tas rada risku, ka tiks stiprinātas izslēdzošās nacionālistu partijas.

Reaģējot uz to, ES būtu jāieņem stingrāka nostāja, paužot savas kopīgās vērtības. Tam vispirms būtu jāietver proaktīva un līdzjūtīga ES politika Vidusjūras reģionā ieceļojošo migrantu glābšanā un apstrādē. Otrkārt, ES būtu skaidri jāpauž sava apņemšanās, jo īpaši attiecībā uz dzimumu tiesībām, gan pret imigrantiem vērstu retoriku, gan skaidri jānorāda ieceļojošajiem migrantiem, ka iekļaujošas ES vērtības ir fundamentālas.

Sekojot daudzu Ziemeļvalstu piemēram, mums ir jāpalielina finansējums programmām, kas paredzētas imigrantiem, lai viņi varētu saņemt spēcīgu izglītību, kas vērsta uz valodu un pilsoniskajām vērtībām labākai integrācijai mūsu sabiedrībā. Tādējādi mēs varam parādīt, ka gan tie, kas jau ir Eiropas pilsoņi, gan tie, kas ierodas Eiropas valstīs, ir atkarīgi nevis no etniskās piederības, reliģijas vai izcelsmes, bet gan no tādām kopīgām vērtībām kā brīvība, vienlīdzība, integrācija un cieņa pret citiem.

Maskas būtu jāizplata vienlīdzīgi visiem, kas dzīvo kādā Savienības valstī, neatkarīgi no viņu statusa. Pret legālajiem imigrantiem no trešām valstīm, kas studē vai strādā (un maksā nodokļus), būtu jāattiecas tāpat kā pret citiem iedzīvotājiem, kuriem ir vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem.

Mums ir vajadzīga politika nepavadītu ārvalstu nepilngadīgo aizsardzībai. Problēmas, ar kurām saskaras nepavadīti nepilngadīgie ārvalstnieki, ir daudzas un ārkārtīgi sarežģītas. Karš un nekārtības ir noveduši pie tā, ka tūkstošiem bēgļu ierodas Eiropas Vidusjūras piekrastē, un līdz ar to pieaug nepavadītu nepilngadīgo skaits ES dalībvalstīs.

Itālijā pirms imigrācijas drošības dekrēta (2018. gada 4. oktobra Leģislatīvais dekrēts Nr. 113), kas ar grozījumiem pārveidots ar 2018. gada 1. decembra likumu Nr. 132 par nepilngadīgajiem, kuri iesnieguši patvēruma pieteikumu, ieceļošanas (2018. gada 4. oktobra Leģislatīvais dekrēts Nr. 113), kas ar grozījumiem tika pārveidots par nepilngadīgajiem, kuri pieteicās patvērumam, tika vispārēji atzīts, ka starptautiskās aizsardzības nosacījumi nepastāvēja, un humanitārā aizsardzība tika nodrošināta viņu īpašā neaizsargātības stāvokļa dēļ.

Līdz ar humanitārās aizsardzības atcelšanu nepilngadīgie, kuri ir pieteikušies starptautiskajai aizsardzībai un kuriem ir paziņots par atteikumu tuvu pilngadībai (18 gadu vecumā), paliks bez aizsardzības. Šo gadījumu skaits jau ir ļoti liels, ņemot vērā, ka vidējais ierašanās vecums ir 17 gadi. Pretēji dažu dalībvalstu ierobežojošajai politikai ir vēlams pieņemt tiesību aktus attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem ārvalstniekiem, jo īpaši neaizsargātām personām, lai tiktu garantēta humānā aizsardzība.

Pašreizējais plašsaziņas līdzekļu diskurss raisa bažas par to, ka migranti uz ES veicina ekstrēmistu islāmu. Lai mazinātu šīs bažas un novērstu faktiskā ekstrēmisma pieaugumu, ir aktīvi jārīkojas, lai atbalstītu multikulturālas Eiropas sabiedrības.

Būtu jānovērš ekstrēmistu grupas, kas izplata radikālas ideoloģijas skolā, darbavietā vai reliģiskā iestādē. Tāpat būtu jāatbalsta tīkli un organizācijas, kas atbalsta iekļaujošu un iecietīgu praksi. Ja vēlamies dzīvot multikulturālā sabiedrībā, mums ir jāveic pasākumi, lai mazinātu spriedzi starp kopienām, nevis to izplatītu.